Kā pie 1. aprīļa pienākas…..

1 aprīļa, 2010 plkst. 09:52 · Filed under Uncategorized

Kā jau joku dienā pienākas… smaidu raisoši gadījumi arī no Adatainiem kamoliem 🙂 Autores – Adataino kamolu “ģimenīte” 🙂

~ Mani klasesbiedri brīnās, ko es te tagad čubinos ar rokdarbiem, jo mājturība man taču skolas laikā esot bijusi kā galvassāpes 🙂 🙂 🙂 (kam negadās…)

~ Kad iepazinos ar vīru, tad paņēmu izārdīju viņa džemperi (dzija dikti patika) un uzadīju sev jaku. (nabaga vīrs…. jeb nabaga džemperis?)

~ [par dziju veikalu Zirgu ielā, Rīgā] Būs vien kaut kur jāiesprauc tas auto, jo tā dzija ir pārņēmusi manu veselo saprātu 🙂 (jā, arī tādas īpašības dzijai piemīt)

~ Es atzīstos (kā atkarīgo biedrībā) Jā…esmu atkarīga un neko nevaru sev padarīt… ieeju dzijas veikalā vai “zelta bedrē” un sajūku prātā. (tipisks rokdarbnieka raksturojums)

~ [par dziju veikalu Rūpniecības ielā, Rīgā] …tā ir kā svētnīca, gandrīz kājas noaut gribās, pirms tur eju iekšā.

~ Kamēr nav ar ko palielīties, jāsēž klusu 🙂 (un cītīgi jācakina)

~ Mani senie [darbi] ir tik seni, ka sen jau kā izbeigušies. (Tad jau tā kā vajadzētu pie jauniem ķerties..)

~ [par bērnu cepurītēm]

– Šķiet, ka sanāks lielākam.

– Tas labi. Man mūžīgi problēma, ka šī izaug, pirms es paspēju pabeigt. (…Vai arī paši iemācās sev cepures radīt..)

~ Nepietiek ar to, ka lielākā dienas daļa paiet krievu rokdarbu saitos, tagad arī te [Cālī] sēdēšu. (Un kurš Tavā vietā rokdarbosies???)

~ Tāds lēnais divplāksnis, kā es, ada tikai sev:) (Tā rokdarbos izpaužas egoisms!)

~ Nu ja piegrieztni izdodas vizualizēt, tad jau pēc tam gandrīz vienalga – adīt vai tamborēt. (Rokdarbnieks vienaldzīgais?)

~ Pievieno mani listei, es arī kaut ko saprotu no adīšanas 🙂 Viens no maniem lepnumiem ir meitas kristībkleita ar 600 pērlītēm. (un to sauc par “kaut ko saprotu”…kautrīgie latvieši)

~ Tiku līdz nākošam klupšanas akmenim, bet tam nodošos rīt. (Nu vai nav gatavā Skārleta, ko?)

Paliekošā saite