Kā jau joku dienā pienākas… smaidu raisoši gadījumi arī no Adatainiem kamoliem 🙂 Autores – Adataino kamolu “ģimenīte” 🙂
~ Mani klasesbiedri brīnās, ko es te tagad čubinos ar rokdarbiem, jo mājturība man taču skolas laikā esot bijusi kā galvassāpes 🙂 🙂 🙂 (kam negadās…)
~ Kad iepazinos ar vīru, tad paņēmu izārdīju viņa džemperi (dzija dikti patika) un uzadīju sev jaku. (nabaga vīrs…. jeb nabaga džemperis?)
~ [par dziju veikalu Zirgu ielā, Rīgā] Būs vien kaut kur jāiesprauc tas auto, jo tā dzija ir pārņēmusi manu veselo saprātu 🙂 (jā, arī tādas īpašības dzijai piemīt)
~ Es atzīstos (kā atkarīgo biedrībā) Jā…esmu atkarīga un neko nevaru sev padarīt… ieeju dzijas veikalā vai “zelta bedrē” un sajūku prātā. (tipisks rokdarbnieka raksturojums)
~ [par dziju veikalu Rūpniecības ielā, Rīgā] …tā ir kā svētnīca, gandrīz kājas noaut gribās, pirms tur eju iekšā.
~ Kamēr nav ar ko palielīties, jāsēž klusu 🙂 (un cītīgi jācakina)
~ Mani senie [darbi] ir tik seni, ka sen jau kā izbeigušies. (Tad jau tā kā vajadzētu pie jauniem ķerties..)
~ [par bērnu cepurītēm]
– Šķiet, ka sanāks lielākam.
– Tas labi. Man mūžīgi problēma, ka šī izaug, pirms es paspēju pabeigt. (…Vai arī paši iemācās sev cepures radīt..)
~ Nepietiek ar to, ka lielākā dienas daļa paiet krievu rokdarbu saitos, tagad arī te [Cālī] sēdēšu. (Un kurš Tavā vietā rokdarbosies???)
~ Tāds lēnais divplāksnis, kā es, ada tikai sev:) (Tā rokdarbos izpaužas egoisms!)
~ Nu ja piegrieztni izdodas vizualizēt, tad jau pēc tam gandrīz vienalga – adīt vai tamborēt. (Rokdarbnieks vienaldzīgais?)
~ Pievieno mani listei, es arī kaut ko saprotu no adīšanas 🙂 Viens no maniem lepnumiem ir meitas kristībkleita ar 600 pērlītēm. (un to sauc par “kaut ko saprotu”…kautrīgie latvieši)
~ Tiku līdz nākošam klupšanas akmenim, bet tam nodošos rīt. (Nu vai nav gatavā Skārleta, ko?)
Komentēt